Joprojām ir ģimenes, kuras atturas no invaliditātes statusa noteikšanas bērnam, gan baidoties no sabiedrības aizspriedumiem, gan uzskatot invaliditātes ekspertīzes procesu kā ilgu un sarežģītu. Mīti par birokrātiskiem šķēršļiem, sabiedrības nosodījumu vai “zīmogu nākotnei” joprojām mūsdienu sabiedrībā ir dzīvi.
Tāpēc svarīgi ir runāt godīgi, saprotami un cilvēcīgi – invaliditātes statuss nav spriedums bērnam, bet veids, kā caur dažādiem valsts un pašvaldību atbalsta pakalpojumiem var sekmēt bērna labāko interešu nodrošināšanu un veicināt pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā ikvienā vecuma posmā.
Ceļš nav jāiet vienatnē
Bērna saslimšanas brīžos, it īpaši, ja saslimšana ir smaga, ik viena ģimene nereti jūtas bezpalīdzīga un ne vienmēr zina risinājumu, ko darīt konkrētajā situācijā, kā palīdzēt, kur vērsties pēc palīdzības. Jebkurā saslimšanas gadījumā ir svarīgi laikus saņemt atbilstošu, kvalitatīvu un mērķtiecīgu ārstēšanu, lai pēc iespējas novērstu vai vismaz mazinātu visas nelabvēlīgās sekas, kas var iestāties. Ja pēc saņemtās ārstēšanas un rehabilitācijas nepieciešams papildu atbalsts bērna dzīves kvalitātes uzlabošanai, ģimenes ārsts vai ārstējošais ārsts, vienojoties ar bērna vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem (turpmāk – vecāks), var lemt par bērna nosūtīšanu invaliditātes ekspertīzei.
Invaliditātes noteikšanas pakalpojums Latvijā ik gadu tiek pilnveidots, veicinot cilvēkcentrētu un caurspīdīgu procesu. Sākotnēji var šķist, ka process līdz invaliditātes ekspertīzei bērnam ir garš un sarežģīts, tomēr sadarbībā ar bērna ģimenes ārstu vai ārstējošo ārstu procesu invaliditātes ekspertīzei var uzsākt vienkārši un saprotami, nodrošinot pozitīvu ietekmi bērna attīstībai ilgtermiņā. Lasīt tālāk...(c) www.mammamuntetiem.lv
