Speciālās izglītības darbības principi ir radīti pirms pusgadsimta, un arī paši nozarē strādājošie nenoliedz, ka tie ir novecojuši. Tomēr joprojām redzams, ka bērnus ar speciālām vajadzībām grib "pielāgot" skolām, nevis rast veidu skolas atbalstu pielāgot bērnam. Arī Valsts kontroles ieteikumi tiek ieviesti gausi. Latvijas Radio raidījums "Atvērtie faili" pētīja, vai mācību iestādes, speciālisti un valsts institūcijas strādā bērnu vislabākajās interesēs.

Mēs gribam mēģināt!

Mamma Līga kopā ar dēlu pilda logopēda uzdoto mājas darbu.

Mamma: Kuru tu atpazīsti?

Dēls: Cālis.

Mamma: Tad sāc ar cāli. Kāds ir pirmais burts?

Dēls: C!

Mamma: Ļoti labi!

Viņi šādi darbojas katru dienu. Zēnam priekšā uz galda stāv A4 lapa ar dažādiem zīmējumiem, viņam tos jāatpazīst un jāuzraksta. Dēlam ir valodas attīstības aizture. Šobrīd deviņgadnieks mācās vispārizglītojošajā skolā, kur apgūst speciālās izglītības programmu ar 56. kodu. Tā domāta bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Taču, ja Līga pirms pāris gadiem nebūtu cīnījusies par dēla iekļaujošo izglītību, viņš mācītos speciālajā skolā ar citu – 58. kodu, bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Līga piekrita dalīties pieredzē par speciālo izglītību, bet lūdza neminēt pilsētu, kurā viņi dzīvo. Tā ir viena no Vidzemes novada centriem. Viņu stāsts sākās brīdī, kad dēlam bija pieci gadi. Tobrīd dēls apmeklēja pašvaldības bērnudārzu."(c)Lasīt tālāk....